" Mums pat nebūtu jābēg, Jēci, vien jāpamūk malā un jānoskatās, kā šausmu pārņemtie cilvēki liesmodami lec ārā pa logiem.
Mums, tik maziem, neviens pat uzmanību nepievērstu.

Atceries, mēs esam neredzami... "

PAR GRĀMATU

Būdams vien sešus gadus vecs, Edvards sāk klaiņot tālu no mājām. Reibstot no ceriņu ziedu smaržām, garāžu atkritumos atrastajām acetona bundžām un sērkociņu dūmiem, dvēseles mieru viņš meklē mežu masīvos, pamestās ēkās un metāllūžņu izgāztuvēs, Edvards dzīvo pilnvērtīgā ģimenē, bet ne mamma, ne tētis, pat ne vecākais brālis nenojauš par viņa noslēpumiem.

Gadiem ejot, mazo zēnu vajā aizvien uzmācīgākas, bērna prātam netveramas domas, kam seko milzīga vēlēšanās dedzināt, postīt un atriebties. Jautrās uzvedības un skaļo smieklu dēļ, viņš skolā tiek saukts par klases klaunu, bet vakaros plāno un pastrādā noziegumus, par kuriem cietumā mēdz nonākt pat pieaugušie.

Draugus Edvards meklē rūpīgi, priekā kūst no meiteņu smiekliem un tic, ka Dievs ar Velnu ir cieši sabiedrotie. Cilvēkus dala tumšajos un gaišajos. Sasniedzot pusaudža vecumu, Edvards prāto, ka ir psihiski nevesels, tomēr pie ārsta iet baidās.
Vai melu ēnā radītā paralēlā dzīve, kas tik daudzus gadus zēnu ir sargājusi, var izrādīties slazds, no kura izkļūt vairs nav iespējams?

Noskaties grāmatas treileri

1992 / 6 gadi

Garām staigāja vienaldzīgi cilvēki, joņoja mašīnas un apkārtnē valdīja pilsētas trokšņi.
“Mani neviens negaida. Man pieder visa pilsēta, viss laiks. Esmu šeit viens un varu darīt, ko vēlos...”

1993 / 7 gadi

“Labi, ka tu nezini, mammu,” sirdij dauzoties, nodomāju.
Mammai bija nospļauties par televizora likteni, viņa zināja, ka Žaks varēja aiziet bojā, nenojaušot, ka neilgu brīdi pirms tam bojā aiziet varēja arī Valters.

1994 / 8 gadi

“Gaidām... Gaidām! Vēl gaidām... VĒL!” Turēju viņu tik ilgi, līdz paša spēki izsīka, tad atlaidu plaukstas vaļā. Gaiss no zēna plaušām iznāca ar vārgu sēcienu, acis aizgriezās baltas, un kā lupata viņš bez samaņas saļima gar zemi.

1995 / 9 gadi

“No kā tu visvairāk dzīvē baidies, Jēci?”
“No bada...” draugs pārsteidza ar tik acumirklīgu atbildi, it kā zinātu to, pat nakts vidū piecelts.
“A es no nāves,”
“Bads arī ir nāve, tikai ilga un mokoša,”

1996 / 10 gadi

“Nē, Edzi! Nē un vēlreiz NĒ!” Jēkabs sita mani, mēģinot izdzīt no transa. “Tu to nedarīsi, viņš ir arī mans draugs, saprati? Tu nedrīksti, viņš ne pie kā nav vainīgs!”
“Ir! Jo viņš ir svarīgs!”

1997 / 11 gadi

“Mēs esam divi. Ne tikai brālis! Es arī tev esmu, tēt, tavs ērglēns,” nodomāju un, pleciem atslābstot, ļāvu šautenei vaļīgi iegult klēpī. Tā nebija pielādēta, patiesībā neizjutu ne mazāko vēlmi šaut.

1998 / 12 gadi

Es nesapratu ne to, kas īsti notika Jolantas dzīvoklī, ne to, kā tagad justies. Vai tas, ko darījām, bija forši vai drīzāk stulbi? Vai meiteņu acīs paliku krutais vakara džeks, vai tiku izmantots kā Love Is košļene ar meža ogu garšu, sakošļāta un izspļauta, kad saldenā garša bija beigusies.

1999 / 13 gadi

“Izglāb mani!” drudžaini mēģinādams uzraut bikses un aizpogāt siksnu, Toms izbīlī iesaucās.
“Aiztaisi raiferi, sāc ar to,” Ralfs rāmi nosmīkņāja. Viņa acīs jautās gaidas par iespējamo turpinājumu, tomēr mamma sagādāja vilšanos.

2000 / 14 gadi

“Man priekš jums, trakajiem zēnu prātiem, kaut kas ir līdzi paņēmies,” Krista ieminējās, no mugursomas lepni izvildama VHS kaseti. Nevienam nenācās gari gudrot, kas tajā iekšā. Raibais vāciņš bija apdrukāts ar kailiem, dažādu ādas krāsu ķermeņiem un košiem uzrakstiem vācu valodā.

2001 / 15 gadi

“Gribi kaut ko? Man ir...” viņš apvaicājās, noslēpumaini skatoties man acīs.
“Kas tev ir?” atjautāju.
“Hašs, baltais, ripas, ko vien gribi!”
“Heroīns arī ir?” gribēdams izklausīties lietpratējs, noprasīju.

2002 / 16 gadi

“Jēziņ, te viss ir labi redzams, paskatieties uz puikas acīm! Tas ir akūts hepatīts vai pilnībā apstājušās aknas!” ieraudzījis manas stiklaini dzeltenās acis, iekritušo seju un trīcošās rokas, ārsts bez jebkādām šaubām secināja.

“Man nāksies sūtīt jūs uz Rīgu, tūlīt pat...”

2003 / 17 gadi

Iepriekš apbrīnotie bandas personāži, viedokļu līderi, drosmīgie zobu izsitēji, ķēdes vīri un pasaules iekarotāji manās acīs pēkšņi pārvērtās par totāliem idiotiem. Aizvien biežāk sāku sev uzdot neērtus jautājumus, no kuriem biežākais bija:

“Ko, pie velna, es šeit daru?”

PIRKT GRĀMATU









Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!

Ātri, viegli, bez programmēšanas.
Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk